atcerēties jaunību

Vakar pēc darba bija jau vēls, kad atbraucu uz pilsētu un baigi negribējās iet to gabalu līdz viesnīcai, kur pēdējo nedēļu dzīvoju, tāpēc nolēmu palikt vienā no pavisam lētajiem backpackeru hosteļiem, kur jādzīvo 2 vai 4 vienā istabiņā. Man palaimējās pamodināt aizmigušu marokāni. Atvainojos (kā nekā visa nakts būs japavada kopā) un izgāju paēst vakariņas.

Ar tām naktmājām man tāda neskaidrība tāpēc, ka gribu atrast kaut kur uz salas, kur dzīvot, bet pagaidām neizdodas. Esmu izmantojis visu savu šarmu sarunās ar vietējiem, gan ar kolēģiem restorānā, ar to visu man pagaidām tikai sola rītdien kaut ko zināt.

Nu lūk, atgriežos istabiņā, kaimiņš marokānis ir pazudis, istabā tāds troksnis it kā zem mums būtu īru krogs, pilns ar sērojošiem Man.United faniem. Bet man vienalga, atceros jaunību, kad Prāta Vētras pirmsākumos kādā no nakts ierakstiem aizmigu blakus lielajai bass bungai, šis troksnis tagad tāds nieks vien ir... kad esmu jau ierušinājies savā otrajā stāva gultā, atgriežas marokānis un murkšķ kaut ko par trako māju un f...in idiots. Nu jaa, troksnis ir ne pa jokam, es vinjam piekrītu. Tad džeks aizver logu, tam gan es nepiekrītu. Ok, esmu ar mieru gulēt diskotēkā, bet diskotēka kaut kur Gobi tuksnesī gan ir biku par daudz:)

Tā nu džeks nakti pavadīja kņososties un grozoties, bet es pēc kāda laika jau saldi šņācu. No rīta atstāju puisi guļam, bija satinies segās pāri galvai. Dažreiz der tā pamainīt vidi, lai saprastu, ka patiesībā tik traki vēl nav:)

kā savākt miljonu?

varbūt man arī iet uz ielas stūra un sēdēt visu dienu ar plāksnīti:

Es neesmu slinks, arī muļķis neesmu, tikai man vajag vairāk naudas.

vai arī:

Palīdziet man savākt pirmo miljonu!

laiks

Laiks ir mistiska lieta. Mēs nevaram ietekmēt tā ritējumu, bet ar savu attieksmi mēs varam padarīt to ātrāku vai lēnāku. Manuprāt, mūsu laika sajūtas relativitāti vislabāk raksturo joks par to, vai 2 minūtes ir daudz vai maz - tas ir atkarīgs no tā, kurā pusē tualetes durvīm tu esi. Es atceros, bērnībā, skolas brīvlaikā pirmais mēnesis pie vecmāmiņas laukos bez mammas un tēta bija vismaz kādu gadu garš. Gaidot pirmo mīlestību pie kino durvīm, es varēju ar acīm apēst sekunžu rādītāju.

Šodien es sapratu, ka mēs tomēr varam ietekmēt laika ritējumu. Uzņemoties sirdij tīkamus darbus, darot tikai tik daudz, cik patiešām varam izdarīt, ieplānojot tik daudz, lai nebūtu par daudz, mēs liksim laikam ritēt mierīgi un, galvenais, savu gaitu. Un pie reizes ietaupīsim kādu nervu šūnu, tas arī nav mazsvarīgi.

Mums ikdienā ir tik daudz laika zagļu - TV, žurnāli, birokrāti, slinkums vai vienkārši aizmārība, tie liek laikam ritēt ātrāk un ātrāk. Aizbrauc uz neapdzīvotu salu, nu labi, kaut vai uz laukiem un tu sapratīsi, ka daudzas lietas mums nemaz nav vajadzīgas. Visu varenais Mārketings, Naudas vergs to mums ir iestāstījis. Izslēdz TV un velti tās 2 stundas dienā bērniem, ģimenei, savai izglītošanai vai vaļaspriekam. Iedomājieties, cik daudz laika mēs pavadām lasot Privātajā par svešām dzīvēm un pēc tam sūdzamies, ka savējai nav laika? Paskaties apkārt, ievelc elpu un pasaki - man tas viss nav vajadzīgs - un laiks ritēs mierīgi kā upe vasaras beigās. Mierīgi un nepielūdzami.

P.S. Jau divi mēneši kā esmu prom. Kā laiks skrien!

apaļās mājas ideja

Mani apaļās mājas ideja neliek mierā jau sen. Jau kaut kad pagājušo gadu izdomāju šādu māju (var būt arī birojs stilīgiem arhitektiem vai juristiem):

Tātad apaļa, iekārta māja virs upes, ar iespēju pagriezt arī virs zemes. Izmantotie materiāli - stikls, arī koks, karkass laikam no metāla. Komunikācijas pienāk no augšas, pa cauruli. Kā aiziet prom - nu dien nezinu, bet mūsdienās taču visu ko var izdomāt, vai ne?

Nu tad vakar izdomāju vēl vienu apaļo māju:

Ja tai mājai uzliek jumtu un arī apakšā kaut ko piemontē klāt, iznāk tāds citplanētieša smaids (kas, starp citu, varētu būt jauks restorāniņš Daugavas krastā) :

Visas bildes te.

P.S. Arhitektu biroji priekš saviem naudīgajiem klientiem šīs idejas par mazu, bet taisnīgu atlīdzību drīkst piedāvāt realizēšanai dzīvē. Bet tas laikam notiks pēc pāris gadiem, kad jaunievēlētie deputāti būs izveidojuši zināmus uzkrājumus:)

katras balss vērtība

Atcerieties es jums stāstīju par vīriņu Oppal, kas Vankūveras priekšpilsētas Deltas vēlēšanās bija apsteidzis savu konkurenti par 2 balsīm? Nu lūk, balsis ir pārskaitītas. Un vīriņš Oppals ir brīvs. Var iet mājās. Jo, pēc balsu pārskaitīšanas izrādījās, ka neatkarīgā kandidāte Vikija (viņas vārds asociējas tikai ar draisko Vūdija Alena filmu Vikija Kristīne Barselona, bet apskatot viņas bildes asociācija ir tikai viena - nu jūs jau paši atpazīsiet) ir uzvarējusi savu konkurentu ar 32 balsu pārsvaru. Oppals komentējis žurnālistiem, ka esot sarūgtināts un vīlies. Es domāju gan - tas ir gandrīz kā zolējot lielajam uz 60 punktiem palikt...

vasara

Visi gaida vasaru. Kafejnīcu un restorānu īpašnieki gaida, lai būtu vairāk klienti. Es gaidu, lai man būtu vairāk darba foršajā itāļu restorānā. Visi pārējie gaida, lai varētu smuki pasēdēt kafejnīcu un restorānu terasēs un pabaudīt vīnus, kokteiļus un vasaru. Visi gaida vasaru.

pēdējā cerība - sex?

Vai tu būtu gatavs filmēties porno vai pārdot savu ķermeni par naudu? Kādos apstākļos es to darītu? Un kādai jābūt summai, lai cilvēki, kas par to nekad nav domājuši, piekristu uz šādu avantūru? Un vai tas tik tiešām ir pēdējais cerību salmiņš, kad Ziemassvētkos ir atslēgta elektrība, jāsildās, dedzinot nesamaksātos rēķinus istabas vidū atkritumu mucā un mazgājoties darba vietā? Protams, jauki, ka Zakam un Miri viss beidzās laimīgi, jo izrādījās, ka arī pornoaktieri ir cilvēki un palīdz nelaimē nokļuvušajiem un attiecību dzungļos apmaldījušamies (zinu, zinu nav labs stils, bet man patīk) apmulsušiem balodīšiem. Forši, ka Irina Palma savā solīdajā vecumā pārkāpa sev pāri un savāca nepieciešamo summu priekš mazdēla ārstēšanas. Bet liekas, tik skaisti dzīvē parasti nenotiek (mjā, zinu, ka gadījums ar Irinu Palmu ir patiess, paldies). Bet man liekas, ka ar jebkuru lietu, kuru tu (vai es) dari - ja tur nav sirds klāt, neizdosies. Ja par primāro uzstādīsi nopelnīt naudu, tad nekas nesanāks. Tas mani ļoti aizkustināja Mariannas Faitfulas tēlotajā Irinā Palmā - es pat noticēju, ka viņas varonei ir gandarījums par savu darbu. Kas attiecas uz mani, tad varu jūs nomierināt, es tikai filozofēju un šādas iespējas pagaidām neizskatu. Jo pirms porno nāk McDonalds. :)

Ja vien varētu pasaulē katram sameklēt viņam tīkamu darbu. Ja vien katram varētu samaksāt par darbu tik, lai viņš varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi... Ja vien, ja vien, ja vien... to laikam sauc par komunismu? Jeb varbūt paradīzi? :)

karote Morgan darvas Kanādas medus mucā

Slikti menedžētais krogs patiešām ir slikti menedžēts. Doc Morgan. Ar uzpūtīgu īpašnieku, jo viņam ir labākā vieta uz salas un lielākais krogs. Ar sliktiem, neko nedarošiem un tikai tusējošiem vai bezjēdzīgi skrienošiem menedžeriem, kuri nezin, ko nozīmē plānošana, laika menedžments, ko nozīmē pildīt solījumus un ka cilvēki, kas strādā krogā, lai vai kādā statusā tie būtu, vēlas, lai ar viņiem rēķinātos un viņus uztvertu kā cilvēkus. Diemžēl, šeit menedžerim nav laika parunāties par nākamās nedēļas plāniem vairāku dienu garumā, arī solījumus atzvanīt šeit nepilda. Pēc nostrādātām 4 stundām menedžeris var atnākt un pateikt - saimnieks grib ietaupīt biku naudiņas, šodien tavi pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Stulbi. Jāsaka, ka darba līgumus kā tādus laikam viņi šeit, vismaz zemākajā līmenī nepazīst... Nu tajā sestdienā, kad mani pakalpojumi vairs nebija vajadzīgi, liktenīgi arī biju nokavējis prāmi uz cietzemi. Tā nu vazājos pa salu un ievēroju, ka viens simpātisks itāļu restorāniņš beidzot ir vaļā, ko jau biju noskatījis iepriekš un saimniece rosās pa iekšu. 10 pārdomu sekundes un es speros klāt un klāju vaļā savu ierasto - vai nevajag bārmeni? Vajagot gan. Turpmākās 15 minūtes runājāmies un pēc 20 minūtēm es jau uzsējies priekšautu šiverējos aiz bāra letes. Negribu izklausīties pārāk sajūsmināts un atkal vilties, bet šoreiz man patiešām šī vieta patīk. Ceru jaukajā Toskānas restorānā noturēties vismaz mēnesi un iegūt īstas bārmeņa prasmes un uzlabot angļu valodu. Ak jā - šeit ir visgaršīgākā pica, kādu vien esmu ēdis! Welcome!

P.S. Ja arī doc morgan man tomēr piedāvās kaut ko darīt tur, iešu protams. Uz rīta maiņām. Bet nu jau laikam bez uguntiņas acīs...

par suņiem

Un ne tikai suņiem. Dzīvnieciņi te ir daudz un dažādi. Ir tādi, kuri uzskata, ka viņi te ir saimnieki un cilvēki nelikumīgi ievākušies viņu teritorijā, ir tādi, kas uzskata, ka cilvēks ir viņu saimnieks un maizes devējs.

Pie pirmajiem varētu pieskaitīt lāčus, kuguārus (vai pumas?) un jenotus, arī žurkas un bed bucks (laikam blaktis, pašā sākumā es arī dabūju sajust viņu uzbrukumu). Tiklīdz iestājas nakts tā šie visi saimnieko. Ja esi izbraucis vairākdienu pārgājienā, tad pa nakti visa pārtika ir jāsaliek maisiņos un jāpakar kokā. Neko nedrīkst atstat nenokoptu, lāči bus klāt un rosīsies. Savukārt jenoti esot bieži viesi pat pilsētas privātmāju pagalmos. Savukārt otrie - nu jūs jau paši ziniet, suņi, kaķi un citi zvēri..

Pret suņiem te ir cieņas pilna attieksme. Protams, dažos veikalos nedrīkst ievest suni, un sabiedriskajā transportā drīkst pārvadāt tikai tos suņus, kas pavada aklos (citiem jābūt vai nu būrī vai citādi iepakotiem), bet citādi - cieņpilna attieksme, tāpat kā pret to saimniekiem. Saimnieki savukārt apzinās, ka viņa mīlulim ir dažas nepilnības (viņš ne tikai ēd, bet arī kakā), tāpēc nesā līdz speciālus maisiņus, ar ko savākt mēslus. Ielas un zālāji ir tīri. Katrā ziņā, ejot pa ielu, nav deguns jāieurbj trotuārā un ir iespēja uzsmaidīt pretīmnācējiem.

putra ar aliem

12:20. Esmu uz salas, jaunajā darba vietā. Pagaidām nekas nenotiek. Man parāda to otro bāru, kas būs jāiedarbina. Cik es saprotu no bāriem, tad tas šodien nenotiks (un nenotika arī). Mani sapazīstina ar bārmeni Sonju - man jābūt viņas ēnai. Kamēr vēl nav daudz klientu, viņa izrāda man visus kroga labumus un izskaidro darbības mehānismus. Kamēr stāsta, tikmēr viss skaidrs, kā būs vēlāk... :)

Sonja nosēžas ēst pusdienas. Es tikmēr cīnos ar alus mašīnu un nepamatoti lielo putu daudzumu glāzēs. Kādi 3 -4 klienti pa abiem kroga stāviem. Viss mierīgi.

Ap 4 nomainās bārmene, Sonjas vietā nāk Heilija, strādā šeit jau 18 gadus. Zin, ko dara. Nomainās arī viesmīles un publika. Un tad vienā brīdī kā panesās... (kā tai anekdotē par bruņurupučiem ZOO un viņu lēnīgo kopēju). Viens pasūtījums pēc otra. Pie letes sēž bāra īpašnieks, blakus menedžere, es esmu atstāts viens, pienāk 2 meitenes un palūdz dzērienu karti. Mums lūdzu... mmmm.. vienu Vodka Paralyzer un..... vēl.. vienu Tequila Paralyzer. Tajā brīdi es zinu tikai to, neatceros NEVIENU kokteiļa recepti. Paldies Dievam, man talkā ar padomu nāk viena no vecākā gadagājuma oficiantēm un pasaka priekšā sastāvdaļas. Pēc skata un konsistences kokteilis iznāk krietni savādāks kā tie, ko jaucām bārmeņu skolā. Vaicāju meitenem vai ir labs - jā esot ļoti labs. Pie sevis klusi nopūšos.

Katra jaunā oficiante grib zināt no kurienes es esmu, atkal putrojas ar manu vārdu, es savukārt putrojos ar aliem, uzskatu, ka esam kviti.

Nu tad kā smejies - Strawberry Margarita, kaut kāds kokteilis ar tumšo rumu, kas nav dzērienu kartē, bet tiek nosauktas sastāvdaļas (puisis pēc tam teica, ka manis uzjauktais esot bijis viens no labākajiem, kādu viņš ir dzēris. Viņš jau nezin, ka man nav pieredzes kā ekonomēt uz sastāvdaļām:)), tad Cosmo, Martini... Nu tā. Man patīk. Laikam jau arī menedžerim patīk, jo rīt atkal jābūt uz 12. Būšot daudz ko darīt.

P.S. Esmu pie vietas. Nedaudz ārā no centra, bet visādi citādi ok.

darbs Olimpiādē

Diena iesākās lēnām. Vispirms savācu mantas un nodevu hostelī glabāties. Pats paliku ar vienu mazo mugursomiņu, īsti nezinot, kur vakarā palikšu. Patiesību sakot, joprojām vēl nezinu. Braukšu uz Vankūveras centru un mēģināšu tur kaut ko atrast lētu (idejas ir), jo uz salas pagaidām neizdevās neko atrast. Tad gāju uz to Olimpiādes ēdināšanas uzņēmuma interviju. Laiks drusku spiež, ja gribu laicīgi tikt darbā, tad man jau pēc pusstundas vajadzētu būt autobusa pieturā.

Tieši 10 jauka meitene ar izteiktu angļu izrunu mani ieaicina iekšā, es mēģinu pielīst, ka man tas akcents patīk. Laikam izdevās, jo meitene atplaukst un mūsu saruna turpinās gan par eirovīziju, gan laikapstākļiem. :) Laikam biju gana pārliecinošs, jo pēc vairākiem jautājumiem par to, ko esmu darījis viesmīlības industrijā un nelielas lomu spēles par sliktu ēdienu un atjautīgu, bet pretīmnākošu apkalpotāju, man tiek paziņots, ka esmu izraudzīts darbam apkalpojošā sfērā Olimpiādē nākamgad. Man fiksi jaejot aizpildīt akreditāciju, nofotogrāfēties un tad jau būs jāgaida viņu epasts pēc kāda mēneša ar konkrētāku info.

Diena sākusies lieliski.

pirmais darbs uz salas!

No rīta viesnīcas menedžeris pateica, ka vairāk nevar dot labo cenu istabiņai, viņam esot īpašnieki aizlieguši dot da jebkādas atlaides. Nu neko - sadrūmis gāju ielās gan meklēt citu, jaunu un lētu apmešanās vietu, gan arī turpināt bezcerīgi smaidīt, klausīties tekstus, ka šobrīd nav vakanču un dalīt savus cv pa krogiem... Kad ap plkst 15, nesekmīgo meklējumu ietekmēts, garīgais bija nokrities vismaz 100 grādus zem nulles, saņēmu zvanu :

- Hei! Vai Aldis? Te tev zvana... (liktenīgi uz brīdi pazūd sakari. Vispār nezinu, vai tā ir konkrētā telefona vaina vai tādi ir sakari, bet šāda problēma mani piemeklē visai bieži). Vai tu joprojām gribi strādāt pie mums uz salas? Tad rīt 12 esi klāt!

- Cool! Būšu!

-Tev nebūs jāstrādā galvenajā bārā, tev būs jaiekārto jauns, otrais bārs. Domāju sākumam tas būs ļoti labi. Vai derēs?

-Protams! Rīt būšu klāt!

-Cool! Gaidīšu! Pī-pī-pī...

Un tikai tad es saprotu, ka nu man ir jāsameklē kur dzīvot uz salas. Un vispār, kurš no abiem krogiem, kur iedevu cv, tas bija? F..k!

Mieru, tikai mieru. Man ir gandrīz 20 stundas, lai to noskaidrotu. Tagad jāpabeidz pusdienu suši gabaliņš un zaļā tēja, jaieelpo svaigs gaiss un jāapdomā varianti.

Ideju atzvanīt un mēģināt aplinkus uzzināt, kurš krogs tas ir, atliku uz vēlāku laiku. Vispirms pavaicāju googles tanei, vai viņa nezin abu krogu telefona numurus. Hmmm, nesakrīt, kaut gan Doc Morgan izskatījās tuvāk. Nolēmu pavaicāt vēlreiz G-Tantei, vai viņa gadījumā nezin, kam pieder numuriņš, no kura man zvanīja. Alelujah, zin gan. Tik tiešām, tas ir tas pats, ne pārāk labi menedžētais Doc Morgan... :)

Tagad tikai atliek atrisināt dzīvošanas jautājumu, jo no Vankūveras centra katru dienu ceļot turp un atpakaļ sanāks pārāk sālīti (ap 14$) un neizdevīgi laika ziņā arī. Pēdējais prāmis no salas uz lielo zemi atiet 21:00. Nu bet tas rītdienai ko domāt. Tas vēl tālu. Un paldies par pirmo iespēju:)

A iz nashevo okoshka tolko ulica mnemnoshko...

Vairāki cilvēki man ir vaicājuši - kur es dzīvoju. Tagad atbildu: St. Clair Hotel. Tas ir jauks, mīlīgs, varētu teikt studentu vai jauniešu hostelis Vankūveras centrā. Varu tikai ieteikt šo vietu jebkuram, kas brauc uz Vankūveru. Ja piestājat, pasveiciniet menedžeri Hansu Beckeru no manis:)

Pateicoties ļoti viesmīlīgam menedžerim, viesi šeit jūtas kā mājās. Un prom nebrauc. Un arī cenas ir ļoti labas, ja salīdzina ar citu viesnīcu cenām. Man vēl tika iedota papildus atlaide, jo es palīdzēju menedžerim savest kārtībā viņa āboļkompīti. Bet liekas, šī ir pēdējā nedēļa, kad es te dzīvoju, jo sākas tūrisma sezona un istabām centrā tiek paaugstinātas cenas.

Lūk šeit es dzīvoju un šī ir mana istabiņa. Dušas un tualetes uz visiem kopīgas katrā stāvā. Ir ledusskapis, arī katrā stāvā un mikrovilnis. Ir arī bezvadu internets, bet tas ir ļoti švaks. Ja nu gadījumā jums ķer blakus viesnīciņas internetu (Urban Hide-away, starp citu arī ļoti jauka viesnīca, taču gandrīz 2x dārgāka), tad izmantojiet paroli hideaway. Viņiem ir ātrāks. :)

Un šāds ir skats pa logu.

Recepcija ir vieta, kur parasti ļaudis savācas un sarunājas. Vīriņš pa labi ir Kīts, dzimis Ontario, audzis USA, tagad dzīvo šeit jau 3,5 gadus, runā apmēram 600 vārdus minūtē un smej pēc katra teikuma. Optimisma iemiesojums. Pateicoties viņam es arī dabūju tos gadījuma darbiņus, viņš aizlika labu vārdu par mani savam brigādes vadītājam.

Gaitenis. Vispār viesnīciņā nav īpaši laba skaņas izolācija un arī kāpnes ir no koka, kas ļoti čīkst, tāpēc cilvēkiem ar trauslāku miegu varētu būt diezgan pagrūti. Bet es jau guļu kā lācis. Man netraucē:)

Nu un nedaudz kartes.

P.S. Protams, kā visu ZAmerikā, arī šo burvīgo vietu varot nopirkt. Cena esot tikai aptuveni 4 miljoni Kanādas $.

cilvēcības krīze

Galvenā atšķirība starp Latvijas servisu un vairumu ārvalstu servisa pakalpojumu sniedzējiem ir cilvēcības trūkums. Un ne tikai no pakalpojumu sniedzēju puses, bet arī no klientu puses. Ja autobusa šoferis iedomājas un viņa priekšnieki no viņa pieprasa tikai to, lai viņš nevainojami vadītu autobusu pa maršrutu un iekļautos grafikā, un, savukārt, šoferītis pārvadājamos ļaudis uztver tikai kā preci, kas dažreiz nopērk biļeti, ja autobusa pasažieri autobusa vadītāju uztver nevis kā cilvēku, bet gan kā mašīnu, kas vada autobusu, ja pārdevēja veikalā nav spējīga dabūt pār lūpām "labdien" un pircējs vispār nīgri ņurd zem deguna, jo priekšnieks darbā uzbrauca, bērni neklausa, sieva broņī, ka naudas par maz un, vispār, tā taču ir pārdevēja nevis cilvēks. Valsts ierēdņi izpilda instrukcijas punkts punktā, aizmirstot vai varbūt neiedomājoties, ka otrpus galdam ir tieši tādi paši cilvēki kā viņš. Tā es varētu turpināt vēl ilgi (protams, es vispārinu, ir satikti arī izcili izpalīdzīgi sava amata darītāji, kuri vadā pēc loģiskā saprāta, nevis instrukcijām. Bet, kamēr tādi ir mazākumā - piedodiet, ir jāvispārina). Savukārt, šeit autobusa šoferītis pabrīdina ārā kāpējus, ka trotuārs ir gabaliņu tālāk vai arī, ka šis ir ekspreša autobuss un līdz tai un tai vietai pieturu vairs nebūs, izvelk savu maku un samaina sirmai kudzītei sīknaudu, lai viņa var nopirkt biļeti. Katrs pārdevējs novēl labu dienu, nemaz nerunājot par ierastajiem kā tev iet vai citiem sveicieniem. Katrs pretīmnācējs uz ielas ir gatavs pasveicināt vai atņemt sveicienu. Tikai tāpēc, ka saskata otrā cilvēku. Un ierēdņi problēmas parasti mēģina risināt pēc būtības, nevis pirmkārt vadoties pēc instrukcijām (vismaz pagaidām man tā ir bijis). Vai, piemēram, Rīgas Satiksmes augstākais menedžments kaut stundu no savas ļoti aizņemtās un labi apmaksātās darba dienas ir aizdomājies par klientu apkalpošanas servisa kvalitāti un standartiem, nu tā pa īstam, ne tikai ķeksīša pēc? Ja jā, tad kāpēc joprojām ir iespējami gadījumi ar bagāžu lidostas autobusos vai, kad tiek izsēdināti bērni no autobusa, tikai tāpēc, ka nebija naudas biļetei? Un kāpēc Rīgas autobusos vadītāji ir iesēdināti stikla būros, kur pasažieri nevar viņiem nedz ko par maršrutu pajautāt, nedz pateikt paldies par braucienu?

Ikdienas problēmas, naudas trūkums, pārgurums darbā vai tieši otrādi tā neesamība, mīlestības trūkums, stress - tas viss ir pamatā mūsu īgnumam un reizē arī cilvēcības zudumam arī pret saviem tuvākajiem. Turklāt mēs gaidām, ka tieši viņi būs tie, kas no acīm nolasīs mūsu noskaņojumu, vēlmes un problēmas. To parasti neviens mums nav mācījis un mēs esam tādi, kāda ir sabiedrība. Mana pārliecība ir, ka šī krīze nav tikai finanšu krīze, šī ir arī cilvēcības krīze. Un tikai tie, kas neskatoties uz ikdienas materiālajām grūtībām spēs saglabāt cilvēcību, izdzīvos. Arī man iet grūti ar cilvēka saskatīšanu, ar gaidām, ar mīlestību, bet es mācos. Gandrīz katru dienu es cenšos salauzt sevī kādu iesīkstējušu paradumu. Tas nenākas viegli, bet es arī mācos dzīvot un domāt pa jaunam.

latviskā pieticība

Varam biku pasapņot no sērijas kā būtu, ja būtu... Ja es būtu palūdzis autobusa šoferim izlaist mani 200 m ātrāk, ja autobusam nebūtu izgriezis priekšā skolas buss, kurš ik pa brīdim apstājās izlaist bērnus, ja es būtu ievērojis šo krogu jau kādu laiciņu iepriekš... gandrīz kā filmā. Nu tad iespējams es jau būtu pieņemts darbā, jo krodziņa menedžeris uz manu : "Es meklēju darbu. Bārmeņa darbu." atteica, ka esot pieņēmis to puisi, kurš ienāca tieši pirms manis krogā. Tas tik liek saņemties un mest pie malas latviski pieticīgo kautrību un cīnīties par darba vietu jebkuriem līdzekļiem. Jeb varbūt vienkārši nebija lemts un man ir sagatavota cita vieta? :)

galīgi tumšs

Kad ir galīgi tumšs, tu vari saskatīt zvaigznes. (persiešu sakāmvārds)

darba intervija - papildināta

Šodien pirmā darba intervija. Uz tās pašas Bowen island. Tajā pašā krogā, kur katastrofāli trūka viesmīļu, bārmeņu, pavāru (starp citu šeit krogos pārsvarā trūkst pavāri, tā kā - zinātāji sarosaties:)). Aizbraucu vakar un aizvedu CV, sāku runāties ar menedžeri - viņš saka, ka nē, viņiem viss ir ok. Cilvēku pietiekot. Es spītīgi viņam pretī - es te biju vakar, meitenes kārās augšā un sūdzējās, ka trūkst cilvēku. Nu tad viņš apmulsa un teica, ka aprunāsies ar meitenēm. Neatlaidības sekas - pirmais uzaicinājums uz darba interviju. Nē, patiesību sakot, otrais, jo pirmais ir no firmas, kas nodarbojas ar Olimpiādes ēdināšanu un dzirdināšanu. Tas būs piektdien.

Intervija bija. Bija vairākas meitenes, kas startēja uz viesmīles vietu vai virtuvi, uz bārmeņa vietu biju es viens. Tā kā viņiem izvēles nebija, es tam pašam menedžerim patiku. Bet bēda tāda, ka viņš esot atbildīgais par restorānu, bet bāra menedžeres tieši tagad nebija uz vietas. Pat nezinu, ko domāt - vai tā ir laba vai slikta zīme:)

Atbilde būšot šīs nedēļas laikā.

the curious case of BB

Mani patiešām iepriecina, ka man nav TV. Tā vietā es šad tad kompītī noskatos kādu labu kino. Šodien mana izvēle krita uz Benjaminu Batonu. Iesaku šo jebkuram kā vienu no 20 obligātajām filmām, kurām jābūt mājas bibliotēkā uzreiz pēc Jēru klusēšanas un Sātana advokāta. Sen, ļoti sen, varbūt pat nekad līdz šim nebiju redzējis tik dziļu un izjustu mīlas stāstu un lielisku aktieru spēli. Arī tas, ka bija jānotrauš vairāk par 4 asarām, runā pats par sevi..

otrā reize

Vairs nebija tik saldi kā pirmajā reizē. Jo pirmā ir un paliek pirmā. Bet tomēr. Cerams, Arlene šoreiz neatteiks:)

bowen island un svētdienas golfs

Nē, pareizi būtu - svētdienas golfs un Bowen Island. Ap 10 saņemu zvanu no savas paziņas Karīnas, kura man ļoti daudz ir palīdzējusi iedzīvošanās procesā Kanādā, ka viņa un viņas draugs braucot spēlēt golfu. Vai es gribot. Es, protams, gribu, taču, zinot golfa cenas gan Latvijā, gan ārpus tās, tomēr bailīgi apvaicājos, cik tas prieks varētu maksāt. Es varot neuztraukties - tas maksā 10$ (4,60Ls) no deguna. Es ar mieru, kaut gan domīgs, jo tik lēti nemēdz golfs būt. Izrādās, ka tas ir 18 bedrīšu vieglais golfs (visas bedrītes ir PAR 3, no 50 līdz 115 jardiem) un ir tāds kā valsts vai pilsētas iestādījums. Golfa laukumi ir ļoti labi kopti ar visām piedevām - grīniem, īstā golfa noteikumiem un rekvizītiem. Esmu riktīgā sajūsmā, jo tas ir tieši priekš tādiem vienu-reizi-trijos-gados-spēlmaņiem kā es. Lieki teikt, ka pirmās 9 bedrītes nekāds par 3 nesanāca - bumbiņas lidoja krūmos, smiltīs, visur kur, tikai ne bedrītē. Nu bet pēc tam jau gāja labāk, tāpēc nosolos turpmāk biežāk braukt šurp. Welkomēti sastādīt kompāniju:)

Pēc tam izdomājām aizbraukt paēst pusdienas uz Bowen Island, nelielu saliņu uz rietumiem no Vankūveras. Pērkot kafijas, nokavējam prāmi. Nākamais pēc stundas, kas dod mums iespēju ar kursktošiem vēderiem apskatīties mazās jūras pilsētiņas Horseshoe jaukumus - jahtas, jaukas jahtas, vecas jahtas, lielas jahtas, dārgas jahtas, laivas un vēlreiz jaukas jahtas.:)

Bowen Island ir pavisam neliela, bet ļoti mīlīga saliņa ar aptuveni 3500 iedzīvotājiem. Izmetām nelielu līkumiņu pa kalnaino Snug Cove (ostas ciematiņš, kur ienāk prāmji) un nolēmām paēst diezgan centrālā krodziņā ar skatu uz līci un, protams, kādu simtu ar jaukām jahtām. Bet krodziņa meitenes pretēji ierastam, jau durvīs stāvot mēģināja atrunāt iekšā nākošos, jo viņi, lūk, šodien esot "not well managed" un trūkstot gan viesmīļu, gan pārtikas. Mums paveicās, dabūjām labāko galdiņu balkonā (ar skatu uz jaukām jahtām) un es aizgāju paprasīt, vai viņiem nevajagot palīdzēt. Vajagot gan. Viņiem neesot bārmeņu, viesmīļu, virtuves strādnieku, pavāru, busser (nezinu kas tas ir, arī tilde netulko. Ceru, ka nav nekas rupjš) un vēl kaut kas, ko īsti nesaklausīju. Jāatzīst, izskatījās tieši tā, jo likās, ka strādā visi īpašnieka radinieki un paziņas. Nu tad es pieteicos, ka esmu gatavs nākt strādāt te, meitenes mani neticīgi nolūkoja un tikai pēc kāda brīža sameklēja menedžeri. Nu tālāko variet iedomāties - lūdzu resume uz epastu, mēs atzvanīsim utt. Nu redzēs. CV ir aizsūtīts, tagad tik jāgaida, vai tiešām vajadzība ir tik liela, ka būs gatavi ņemt jaunizceptu bārmeni no Latvijas bez jebkādas pieredzes:)

Turam īkšķus!

Bowen island bildes, kā parasti šeit. Šoreiz nav daudz. Ja būs darbs tur - būs vēl un smukākas:)

P.S. Rīt arī brīvdiena. Karalienei Viktorijai par godu. Es redzēju bildi. Cienīga dāma, brīvdienas cienīga. :)

Dvīņi 17

Pēc darbīgās nedēļas sestdiena pārsteidza nesagatavotu. Vēls rīts, vēlas brokastis, tad nedaudz skype sarunu ar mājniekiem. Jau nedēļas vidū, braucot uz darbu, pa ceļam biju ievērojis reklāmas, ka sestdien botāniskajā dārzā notiks autošovs. Vispirms jau man likās kuriozi, ka autošovs notiek botāniskajā dārzā, bet vēlāk aizbraucot, sapratu, ka tā ir laba ideja, jo var apvienot auto skatīšanos ar jauku pastaigu pa brīnišķīgu parku vai vienkārši jauku sestdienas pikniku.

Atgriežamies pie stāsta. Tad nu sameklēju internetā transportus, ar kuriem jābrauc, lai tiktu vajadzīgajā vietā - 10. un 17. autobuss (trolejbuss, bet nu labi. Vispār jau tā sistēma neizdalīt atsevišķi trolejbuss vai autobuss man liekas prātīga, nav ko cilvēkiem jaukt prātu). Desmito izlaižu, aizeju šo maršrutu ar kājām, sagaidu 17 -to, laimīgs braucu uz dārziem, te pēkšņi saprotu, ka džeks stūrē kaut kur citur - uz universitātes pusi. Bija jau dzirdēti stāsti, kad šoferītis prasa braucējiem pa kurieni ir jābrauc, lai tiktu galā, bet šis laikam nav tas gadījums, nodomāju un kādu laiciņu vēl pabraucu, tad vaicāju šoferītim, vai šitais kaut kad brauks uz tiem dārziem - uz ko viņš saka, ka ir jābrauc ar citu septiņpadsmito, to, kuram rakstīts, ka viņš iet uz Oak street, nevis uz Universitāti. Paldies, kāpju ārā, mēģinu pēc atmiņas izfunktierēt kā labāk braukt, lai nav viss ceļš jābrauc atpakaļ. Paldies Dievam un Vankūveras satiksmei (TransLink) - diezgan bieži pieturās ir autobusu maršrutu kartes. Esmu glābts! Pēc nepilnas pusstundas esmu pareizajā 17tajā un neizpratnes pilns par Vankūveras maršrutu plānošanas politiku vizinos pie autiņiem.

Autošovs izrādījās mašīnu īpašnieku pikniks ar skatītājiem. Vāģu gan bija daudz, kādi 300 varbūt un lielākā daļa bija 50 - 80-to gadu angļu ražojumi. Bet paši saimnieki tikmēr lustīgi dzēra angļu tēju (ar piešpricīti) un pļāpāja par laiku (kā vienmēr), saviem lolojumiem un atbildēja uz muļķīgiem skatītāju jautājumiem - piemēram, vai 1911. gada izlaiduma RollsRoyce iet arī uz biodīzeli. :) Diemžēl mana sapņu auto te nebija....

Botāniskais dārzs ir vienkārši brīnišķīgs. Vēl nekur nebiju redzējis tādu krāsu, formu un reljefa apvienojumu daudzveidību. Starp citu, Viktorijas salā esot vēl labāks botāniskais dārzs:).

Visas bildes no autošova un botāniskā dārza šeit.

Daži padomi tiem, kas taisās braukt uz Canada (Vancouver) - part 2

Tā kā ienācās daži jautājumi un interese bija negaidīti liela, nedaudz paturpināšu tēmu.

1. Internets. Pagaidām dzīvojos hostelī, kur ir pieejams bezvadu internets. Švaks, bet e pastus lasīt var. Hokeju skatīties nevar. Skype sarunāties šad tad var, šad tad nevar. Bet visār internets ir pieejams gandrīz visās viesnīcās, tāpat arī kafejnīcas BLENZ un WAVES (strādā 24/7) piedāvā bezvadu internetu. Vienīgais, Blenz parasti ir tikai viena vieta kur iesprausties elektrībā, tad nu visi datoristiņi ir saplcējušies vienkopus:). Vēl bezmaksas internets esot bibliotekās, tur varot arī izīrēt filmas un, protams, paņemt kādu labu grāmatu:)

2. Alkohols. Nu te mīlīši, latvieši, būs obloms. Alkohols (un par alkoholu Kanādā tiek uzskatīts arī alus) tiek tirgots TIKAI speciālos veikalos - Liquor store. Protams, arī krogos, klubos un restorānos. Nevarēs kā Latvijā - aizšaut uz Staķiku pēc aliņa... Cenas? Hmm, alus no 3,50 līdz 6,50$. Viskijs? Kas tas tāds? Te dzer Rye - rudzīti (Kanādas viskiju, cik saprotu, tas taisīts no rudziem un kļavu sīrupa. Zināmākās markas - Canadian Club, Royal Crown, Black Velvet. Neliela analoģija ar mūsu miezīti:)). Bet, ja turpinām par aliņiem, tad Tērvetniekam neviens no šeit dabonamajiem aliem nestāv līdzās. Mož kāds var noorganizēt eksportu?

3. Klubi. Krogi. Parasti izklaides iestādes ir licencētas pārdot alkoholu tikai līdz plkst 2:00 naktī, tāpēc, loģiski, plkst 2:00 tiek ieslēgtas gaismas, izslēgta mūzika un visi tiek lūgti doties citur. Vai mājās.

Parasti pie klubiem ir rinda uz pusstundu. Bet varot arī nopirkt vai pieteikties uz kluba apmeklējumu mājas lapā clubzone.com. To gan es nesaprotu. Vai tiešām ir grūti uztaisīt vēl kādus 2 - 3 klubus, lai visiem ir vietas?:)

4. Veļas mazgāšana. Nu te ir viena lieta, kas ir riktīgi labi izdomāta. Izrādās amerikas veļas mašīnas izmazgā veļu, bet tām nav centrifūgas. Veļa tiek izžāvēta speciālā mašīnā, kas sausina ar karstu gaisu, lēni griežoties. Pēc stundas džinsi sausi un tīri, it kā nemaz nebūtu uzspēlēta futene:).

5. Kanādieši. Ļoti draudzīgi. Bet līdz zināmai robežai. Kad būs jānoīrē dzīvoklis - aizdomīgi izprašņās par taviem, tavu vecāku, vecvecāku, krustēvu un kaimiņu ienākumiem, pēdējiem 3 darbiem, paprasīs atsauksmes no tava izīrētāja 76 gadā un lūgs pie notāra apliecināt tavus ieņēmus. Nu labi, par pēdējo es muldu. Bet labākais , ko esmu šeit piedzīvojis - šodien autobusa šoferis izklaidēja braucējus, stāstot anekdotes pa mikrofonu. Tas patiešam bija vareni.

6. Pirts. Ir. Nav. Nezinu. Pagaidām šo pozīciju neesmu atkodis.

7. Veikali. Apģērbi - lēti dizaineru apģērbi aptuveni par puscenu - Winners. Par lētajiem pārtikas veikaliem pagaidām vēl neko nezinu, iepērkos vietējos rajona veikalos. Kad būs savs dzīvoklis, kur varēšu taisīt ēst, domāju tad arī šī lieta kļūs aktuāla.

8. Latvieši. Daži ir. Vēl daži esot. Bet katrā ziņā krievi ir vairāk. Vakar braucu mājās ar darba biedru no darba, autobusā iekāpj meitene. Nodomāju - šī noteikti runā krieviski vai latviski. Sāks runāt pa telefonu - pārbaudīšu. Patiešām - pēc aptuveni 5 minūtēm meitene izvelk telefonu un sāk runāties tīrā krievu valodā. Sauc Ļena, no Baltkrievijas, medmāsa. Jau 8 gadus šeit. Ak jā, latvieši - cik saprotu ar katru dienu mūsu šeit kļūst aizvien vairāk. Būtu neslikti visiem Vankūverā dzīvojošajiem kaut kā sazināties savā starpā, kaut vai ar epastiem.

9. Transports. It kā jau nedaudz stāstīju, bet, kā teica Vladimirs Iļjičs (vai kāds cits latīņu gudrais), atkārtošana esot zināšanu māte. Visa Vankūvera dalās 3 zonās, pirmā zona - downtown, East Vancouver un Vancouver West. Otrā zona jau tālāk - Burnaby, Surrey, New Westminster, North Vancouver, West Vancouver. Trešā zona - nu pavisam tālu. Pat īsti nezinu kur. Iespējams, ka White Rock, Coquitlam utt. Biļete vienas zonas robežās darba dienās līdz 18:30 maksā 2,50 $, ja jābrauc caur 2 zonām, tad 3, 75, bet ja trim - 5$. Biļete derīga 90 minūtes un izmantojama gan autobusos, gan trolejbusos (kurus viņi spītīgi dēvē par autobusiem. Bet to pat mans puika divos gados zināja, ka autobuss ar ragiem ir trolejbuss:)), tāpat arī skytrainā un jūras autobusā. Savukārt, pēc plkst 18.30 un brīvdienās visas zonas ir viena zona un biļete maksā vienādi - 2,50$.

komunisms vs demokrātija

Jau vairākus rītus mans priekšnieks ir tik laipns un paķer mani un vēl 2 darbiniekus līdz uz darba vietu (strādāju pagaidu darbu par palīgstrādnieku). Brauciens līdz tādam vidēja lieluma kruīzu kuģim, kuru palīdzam savest kārtībā jaunajai kuģošanas sezonai, ilgst aptuveni stundu, tāpēc pa ceļam esmu šiem laba medusmaize - kā tad jums tur Latvijā iet, vai jūs protat krieviski runāt, kā jūs jūtat krīzi utt. Šorīt saruna ievirzījās par komunismu - vai labāk bija dzīvot komunismā, vai tagad - demokrātijā. Tad nu ņēmos stāstīt, ka Padomju Savienībā atgriezties kaut kā negribētos (kaut arī šobrīd, skatoties no sociālo garantiju prizmas, varbūt liekas, ka kādreiz zāle bija zaļāka), taču mums tā demokrātija dikti jauna, ka mūsu politiķiem vēl ļoti daudz pārbaudījumi bijuši un vēl jāiztur ar naudu, baudu un ētiku. Nu, ka, salīdzinājumā ar Amerikas demokrātiju, mūsējie ir kā jauni bullēni pavasarī izlaisti ganībās. Uz ko vecie, viedi vīri saskatījās un teica, ka mūsējie varbūt tādi arī esot, bet viņējie politiķi toč neesot labāki. Tikai viņiem ir bijusi vairāk kā 200 gadu pieredze kā savus darījumus labāk paslēpt vai precīzāk izdarīt.

Aizvakar BC notika vēlēšanas. Ista skaidrība ko un kāpēc vēlēja, man nav (arī īpaši nemēģināju noskaidrot), bet kuriozs ir fakts, ka Vankūveras piepilsētas Deltas vēlēšanās vīriņš Oppal ir apsteidzis savu konkurenti par .... 2 balsīm. Nu tur notiek riktīga jezga ar balsu pārskaitīšanu, rezultātu paziņošanas atlikšanu un citām jautrībām. Saki vēl, ka katra vēlētāja balss nav svarīga. Kad Latvijā bija paredzētas vēlēšanas? Turpināsim atbalstīt Šleseru? ;)

Dažiem veicas

Dažiem veicas. Dažiem mazāk. Paldies Arlenei.

Dear Serving It Right Customer:

Unfortunately, while performing upgrades to the Serving It Right (SIR)

website, some technical issues occurred with the online exam between

the dates of Friday, May 8th – Monday, May 11th, 2009.

Our records show that you took the exam during this time frame and as

such, through no fault of your own, THE EXAM YOU TOOK WAS FLAWED, AND

YOUR CERTIFICATION IS NOT VALID. YOU WILL HAVE TO RE-WRITE THE EXAM TO

ACHIEVE VALID SIR CERTIFICATION.

You will receive another certification number upon successful

completion of the exam. Please destroy any copies you originally

printed of your certificate number to avoid confusion.

Again please accept our apologies for this technical glitch. If you

have any questions, please contact Jennifer Connors by email or by phone

Regards,

Arlene Keis

CEO

Daži padomi tiem, kas taisās braukt uz Canada (Vancouver)

Tā kā Vankūverā briest latviešu invāzija (cik saprotu Kanādas vēstniecība Rīgā raujās 2 maiņās, lai apmierinātu visu uz-kanādu-peļņā-braukt-gribētāju ordu:)) nolēmu nedaudz pastāstīt par to kas un kā.

1. Lidmašīnas biļetes. Kad es skatījos lētākais lidojums no Rīgas bija caur Londonu, tiesa gan ar nakšņošanu. Neiesaku biļetes pirkt FlySiesta, jo viņi paši voluntāri izdomā savus biļešu noteikumus (vai arī vismaz uzmanīgi izlasīt, kas tajos ir rakstīts). Savukārt iesaku paskatīties AirTransat mājas lapu - viņi parasti lidojumiem piedāvāja vislabākos ciparus un no maija beigām lido arī no Vācijas un Īrijas (nevajag pievērst uzmanību viņu piedāvājumam apdrošināties, pērkot biļeti. Sakiet, ka būs sava apdrošināšana). Lidojumi Kanādas robežās - WestJet, intereses pēc var salīdzināt cenas ar Air Canada. No Rīgas taču paši zināsiet kā sameklēt Ryanair (15 kg limits bagāžā un drīz arī par WC būs jāmaksā), airbaltic (par bagāžu jāmaksā) vai citu, Jūsu iecienīto aviokompāniju.

2. Apdrošināšana. Bez apdrošināšanas nebrauciet. Viens pats zoba rentgens maksā 300$, bet ja gadīsies kas nopietns, būs jāvergo slimnīcā līdz mūža galam un tad vēl, iespējams, Jūsu bērnus izsauks:) Kuru kompāniju izvēlēties - tas jūsu pašu ziņā, salīdziniet cenas un noteikti izlasiet noteikumus - kas ir un kas nav iekļauts. Vairums (es pat teiktu visas) ceļojumu apdrošināšanas nepieļauj fizisku darbu, bet dažas pieļauj darbu ofisā. Ceļojumu apdrošināšanu var nopirkt maksimums uz 3 mēnešiem, ko arī iesaku darīt. Dažas kompānijas, piemēram, Balta piedāvā pagarināt esošo apdrošināšanu online vai uzrakstot e-pastu. Ja būsi veiksminieks un būsi atradis labu darbu Kanādā, tad visticamāk darba devējs tev maksās arī veselības apdrošināšanu un vairs nebūs vajadzīga ceļojumu. Bet ja nē, tad 3 mēnešu laikā jau deguns būs apsildīts un varēsi izmēģināt kādu vietējo veselības apdrošināšanu.

3. SIN. Tas ir Security Insurance Number. Tjipa mūsu personas kods vai nodokļu maksātāja kods. Ar šī koda piešķiršanu nodarbojas Service Canada, nodaļas un darba laikus var atrast šeit. pati procedūra ir vienkārša - aizej uz biroju, aizpildi anketu un pamatojoties uz tev izsniegto darba vīzu tev tiek pieškirts pagadu SIN, īsto tev nosūtīs pa pastu 2 nedēļu laikā. Ja tu vēl dzīvo hostelī vai vēl nav pastāvīgas dzīvesvietas, tad SIN var saņemt šajā pašā Service Canada nodaļā.

4. Dzīvošana. Nu ko. Latvijā mēs lielākoties esam pieraduši dzīvot labākos apstākļos. Būs biku jāiežmiedz aste kājstarpē, ja vien neesi labi apmaksāts augstskolas profesors ar starptautiski atzītu diplomu un 15 gadu darba pieredzi internacionālas kompānjas vadībā. Bet savādāk - hostelis - īrēta istaba dzīvoklī vai mājā - un pēc kāda laika savs dzīvoklis. Tā teikt, evolūcijas ķēdīte vēlreiz (tiem kam pāri 30:)). Esiet gatavi vilties pirmajos 5 apskatītajās istabās vai dzīvokļos. Esiet gatavi, ka varēsiet atļauties tikai dzīvot pagrabā (kas viņiem šeit ir ļoti populāri). Esiet gatavi, ka būs jadzīvo vismaz stundas brauciena attālumā no pilsētas centra. Esiet gatavi, ka Jūs nemaz nevarēsiet noīrēt dzīvokli, kurš Jums ir iepaticies, jo jums nav a) atsauksmes no iepriekšējiem izīrētājiem, b) kanādas banku kredītvēstures un kredītreitinga, c) kārtīgas darba vietas ar regulāru algu. Un vēl - Vankūverā un Whistlerā sakarā ar gaidāmajām olimpiskajām spēlēm īres cenas ir augstākas nekā citviet Kanādā: istaba - no 400 - 1000$ (var piedāvāt arī istabu bez logiem), studio (vienistabas dzīvoklis) - 650$ - 1200$, 1 bedroom apartment (divistabu dzīvoklis) - 700$ - 1400$... viss atkarībā no rajona un piedāvājuma.

5. Telefoni. Ir daudz un dažādas kompānijas. Lielākoties mobilie telefoni strādā bez SIM kartēm, tāpēc no Latvijas telefonus ir jēga ņemt, ja zini, ka gribēsi pieslēgties pie Rogers (arī vienīgais, kas izplata iPhone). Parasti mobilo telefonu operatori ņem vienreizējo maksu par pieslēgšanu (ap 30 - 35 $), tāpat arī ir jāmaksā par ienākošajiem zvaniem un SMS, ja vien neesi aktivizējis (lasi - nopircis pretējo). Praktiski visām kompānijām ir tā saucamie plāni - samaksā konkrētu summu un runā tik un tik minūtes un sūti šitik SMS. Es esmu izvēlējies priekšapmaksas telefona karti pie Virgin: telefons maksāja 49$ (reti sū...gs Samsungs, bet galveno funkciju zvanīt veic uz goda), ar plānu 20$ mēnesī (man par to pienākas 200 sarunu minūtes jebkurā laikā). Kas man likās pozitīvi - Virgin neprasa nekādas pieslēgšanās maksas, neprasa maksu par numura noteicēju, kā arī piedāvā bemaksas balss pastu. Parasti visas kompānijas mēģina piedāvāt mazcenas telefonu ar līgumu uz 2 - 3 gadiem, bet es tomēr ieteiktu sākt ar priekšapmaksas (pay as you go) kartēm. Iesaku uzmanīties no Fido, kurš ir ļoti dārgs. Nokia un SonyEricsson faniem nāksies vilties, jo to izvēle šeit ir niecīga, bet Blackberry tiek uzskatīts par nacionļo lepnumu (kuru nedaudz iedragā iPhone).

Zvanīšana uz Latviju. Man ieteica un es iesaku tālāk - telefonkarte CiCi. 5$ - 90 minūtes uz parasto telefonu Latvijā, 20 minūtes uz mobilo.

6. Vadītāja apliecība. Latvijas apliecība ir derīga 3 mēnešus. Pēc tam esot jāliek vietējais teorijas eksāmens. Pagaidām vairāk neko nezinu.

7. Darbs. Nu jāāāā... Kas jums labāk patiktu - taisīt sviestmaizes Subway'ā, tīrīt viesnīcu istabas vai strādāt celtniecībā? Nu tas - sākumposmam. Kad deguns būs apsildīts un iegūti kādi draugi un saprasta vietējā sistēma, tad jau pēc katra apgriezieniem, zināšanām, veiksmes un centības. Minimālā alga BC ir 8,15$/h (iepējams kļūdos par tiem centiem), ēdināšanā strādājošie parasti saņem 8 - 12 $/h, celtniecībā 10 - 15$/h , īpaši kvalificēti 25$/h un vairāk, viesnīcu istabiņu tīrīšana arī ap 10$/h. Protams visur jārēķina nost nodokļi, aptuveni 30 - 35% (to gan jānočeko, nezinu vai tas ir precīzi). Ja vien būvmeistars tev nemaksās uz rokas. :)

8. Laika ziņas. No ko es varu teikt - laiks būs apmācies turpmāko gadu. Nu labi, būs kādas 60 saulainas dienas. :) Lai arī Vankūvera atrodas gandrīz uz vienas paralēles ar Romu, tomēr laika ziņā tā vairāk līdzinās Rīgai. Atuveni tas pats. Vismaz pagaidām. Tikai cilvēki staigā daudz plikāki.

9. Elektrība. 110V. Jā, 110 V. Un savādākas rozetes. Nav jēgas ņemt līdzi savu mīļo, 9 gadus veco bārdas dzenamo, šeit par 50$ nopirksi ūberkrutu un ūberlabu. Rīgas bodēs ap 80Ls tāds aizvilktu, ka nemetās. Pirms brauc, paskaties, kuri tehnikas brīnumi strāda uz 220/110V, tos ņem līdz. Pārējos - mēģini nopirkt šeit. Jo arī lidmašīnā par katru bagāžas kg virs normas būs jāmaksā, liekas 7 Ls.

10. Marija un Huana. Zinātājiem te esot ko darīt. Un arī sabiedriskā doma sliecas uz zālītes legalizēšanu. Pilnīgi iespējams, ka tuvāko 2 gadu laikā tas varētu arī notikt. Ejot pa ielām, šad tad jauki nosmaržo pēc kaņepītes...

serving it right

Tas ir sviests. Tas var notikt tikai Amerikā. Reāls gadījums: džeks bārā sadzeras, iet pēc tam mājās, viņu notriec auto, šis gūst traumas un ir sakropļots. Tad nu džeks, kad atlabst, iesūdz tiesā bāru, par to, ka bārs nav nodrošinājis drošu viņa nokļūšanu mājās, zinot, ka viņš ir smagā alkohola reibumā. Un tiesa nosprieda, ka bāram pienākas 1/3 no vainas, 1/3 no vainas pienākas šoferim un tikai 1/3 pašam veiksmīgajam drinkerim.

Šādus un vēl citus stāstiņus šodien salasījos, gatavojoties otram eksāmenam, lai iegūtu tiesības strādāt bāros un pārdot alkoholu - Serving it right licencei. Vispār jau tie noteikumi ir gana prātīgi - piemēram, viņi ļoti uzmanīgi čeko, lai alkohols un cigaretes netiktu pārdoti nepilngadīgajiem. Tāpat, ja tu jau esi sadzēries, iespējams, ka tev alkoholu vairāk nepārdos. Taču sadaļa par bāra un apkalpojošā personāla atbildību par sadzērušamies klienta drošu nokļūšanu mājās..... Hmmm, nu to gan es nesaprotu.

Šodien redzēju Vankūveras policiju in action - gāju garām Dollarama veikalam (tur visas preces maksā vai nu 1$ , 1,25$ vai 2$) un no turienas izmūk džeks ar kasti rokās. Tam pakaļ bļaujoša, samērā būdīga kasierīte un vismaz 2x mazāks apsardziņš. Pēc kādiem metriem 50 no nekurienes pēkšņi parādās 2 policisti, puisi notver un atsēdina pie laternas staba. Bez lamāšanās matom, bez liekas agresijas un uzbraucieniem notiek izskaidrošanās minūtes 20 (man sanāca iet garām pēc kāda laika vēlreiz un viņi vēl tur tusēja). Un policisti - pat man bij prieks skatīties - stalti, labi ģērbti, bez cigaretes zobos un pārliecināti par sevi. Pat nedaudz sāku nožēlot ka neesmu meitene..:)

aste luncina suni

Sunim ir pārkāpts. Tagad tas suns ir jānovāc. Pēc stundas bārmeņu skolas eksāmens, bet nu nekādīgi nevaru atcerēties 6 kokteiļu receptes, pārējās aptuveni 100 vairāk vai mazāk zinu. Jācer, ka visas 6 netrāpīsies manos uzdevumos:)

Nu tad, student, ņe puha!

Papildināts 22:31.

Fūūū.. I'ts done. Suns izrādījās mīlīgs basets ar ne pārāk resnu, bet tomēr asti. 86 punkti no 100 un diploms kabatā. Bija iespēja pakašķēties ar pasniedzēju par vienu viņas kļūdu un kādiem 6 punktiem vairāk, bet šoreiz lauzu sevi, noriju krupi. Varbūt tieši viņa būs tā, kas palīdzēs sagādāt darbu kādā krogā. Esmu palicis konformists?

P.S. Ja kādam ir 4 miljoni kanādas dolāru - var nopirkt šo burvīgo 3 stāvu viesnīciņu Vankūveras downtownā, kur es patlaban dzīvoju. Ja man būtu, es noteikti nopirktu, pie reizes uztaisītu maziņu krodziņu drēbju veikaliņa vietā un strādātu tajā līdz sirmam vecumam...

P.P.S. Ak jā - no tām 6 receptēm trāpījās viena. Neticēsiet - bet atcerējos. Un zināšu ilgi. Tagad pie manis var droši pasūtīt Mai Tai (starp citu, tas bildītē tieši ir Mai Tai, kā zinādāms jau dienā ieliku foto:)).

saruna ar rītdienu.

Es gandrīz katru vakaru sarunajos ar rītdienu. Es esmu sodienā, bet Jūs, mani skype sarunas biedri, jau rītdienā. Dažreiz pat tas notiek ar telefona starpniecību. Vai nav skaisti? Vai nav mistika? Jā, Jūs teiksiet - tev prieki, tev nākotne, bet mums jasamierinās ar pagātni... Ceru vien, ka tas nav tik bēdīgi, kā vakardienas zupu ēst.

Ninjas nogalināja manu ģimeni

Jau pirmajā dienā ievēroju, ka šeit ir samērā daudz bomžu un naudas diedelētāju. Es viņus iedalu labdabīgajos un kaitīgajos. Labdabīgie sēž ielas malā, nolikuši kartona gabaliņu ar uzrakstu. Parasti tie nav bagāti ar izdomu - HIV POSITIVE vai HUNGRY. Bet ir arī izcili eksemplāri, piemēram:

NINJAS NOGALINĀJA MANU ĢIMENI. ZIEDOJIET KARATĒ NODARBĪBĀM! (šo gan es neesmu pats redzējis, bet viens cits džeks Vankūverā esot ievērojis un bija iesūtījis Draugos, Kanādas domubiedru diskusijā)

Vai arī:

PAR SLINKU, LAI STRĀDĀTU, PAR DUMJU, LAI MACĪTOS.

Bija arī tipiņš, kas nolicis divas kastes, pie vienas uzraksts VĪRIEŠI, pie otras SIEVIETES. Un virs tām - KAS BŪS DEVĪGĀKS? Brīdī , kad es gāju garām sievietes vinnēja ar 2, 28$ pārsvaru. Šis, starp citu, strādāja diezgan labi. Vismaz uzmanību piesaistīja, jo gandrīz katrs garāmgājējs centās ievērtēt vai viņa dzimums ir līderos.

Nu jā, tāds savdabīgs ielas mārketings. Bet nu laiks pie pievērsties otrai kategorijai - kaitīgajiem. Kaut gan par tiem nav daudz ko stastīt. Tie ir tādi uzmācīgi tipiņi, atškirībā no pirmajiem - slikti ģērbušies, kuri stāv pie veikaliem un uzmācīgi burkšķ: CHANGE , SER!

Savukārt viens vīriņš mani patiesi sajūsmināja ar savu uzdrīkstēšanos (protams, skatoties no mana, kautrīgā latvieša viedokļa) - puisis ratiņkrēslā, acīmredzami ar fiziskiem defektiem (vai nu bērnu trieka, vai kaut kas līdzīgs) rokās tamburīns, blakus piestutēts mikrofons, kombītis un mēģināja dziedāt. Cik nu viņam tas izdevās. Jāatzīst, ka es apbrīnoju šo puisi par uzņēmību. Man nebūtu tāda iekša...

Al, Alan, Alex.

-What's your name?

-Aldis

-Alan?

-No. Aldis.

-Al?

-Ok. Let it be.

-Where are you from?

-Latvia.

-Aaa , how is the life in Balkans now?

-No I'm not from Balkans. I'm from Baltic's. It is in North Europe, between Sweden, Poland and Russia.

- I got it. Lithuania!

- No, I'm from Latvia, we are in the middle of three Baltic countries - Estonia, Latvia and Lithuania.

- Ok. What is your capital? Vilnius?

- ....

Damn good. Gandrīz katru dienu. Ja par vārdu man, godīgi sakot, ir vienalga - Aldis, Al, Alan vai Alex, tad joprojām nav vienalga vai cilvēks saprot no kurienes es esmu vai nē. Jāsaka, pat esmu apdomājis iespēju teikt, ka esmu Alex, lai viņiem vienkāršāk. :)

Sestdien pēcpusdienā ar manas viesnīciņas menedžera starpniecību man piedāvāja darbu (kā aprakstīja, ka būšot vienkārši jāpalīdz sakopt māju - tur patīrit, dārzu sakopt.. ). Es, protams, piekritu un šorīt biju augšā kā štiks norunātajos 6:15. Ap 7:00 ar vīriņu , kas mani nolīga esam uz vietas un saprotu, ka nebūs jau nemaz tik vienkārši - būšu izsūtamais zēns celtnieku brigādei privātmājā. Nu tad tā - visu dienu tīrīju, slaucīju skaidas no akmeņu krāvuma dārzā, pārnēsāju dažādas kastes, gan pilnas, gan tukšas, vienu brīdi mani pat pielika pie atbildīga darba - dabūju turēt elektriķim lustru, kamēr viņš ķimerējās ap vadiņiem. :) Rītdien atkal. Vismaz nopelnīšu kādai nedēļai iztiku šajās divās dienās.

Jāatzīst - viss notiek kā jau gaidīju - jāsāk no pašas apakšas. Palīgstrādnieks celtniecībā, istabu uzkopšana viesnīcā (ak jā, to es ar' pamanījos sarunāt savā paša viesnīcā pa brīvdienām). Un tikai, kad būšu iekarojis vietējo uzticību un dabūjis ierakstus savā resume (tā viņi sauc CV šeit) un atsauksmes no darba devējiem, tikai tad varēšu pretendēt uz ko vairāk. Bija nelielas cerības, ka tomēr izdosies uzreiz kaut ko atrast pie muzikas biznesa vai olimpiādes...

Ceturtden eksāmens bārmeņu skolā. Joprojām ir problēmas atcerēties visus kokteiļus. Bet gaismu redzu tuneļa galā un liekas arī debesis sāk skaidroties:)

P.S. Lielākie prieki visiem kanādiešiem, kas mani pazīst, ka Latvijai ir jāspēlē pret Kanādu čempī. Miedz ar aci un novēl veiksmes mūsējiem. Es viņiem pretī saku, ka tikai biku pietrūka, lai mēs spēlētu pret somiem. Tad viņi veikli sāk runāt par Canuks un Blackhawks cīņām:)

Don't panic it's organic

Šodien, apstaigājot krogus un dalot savu updeitoto jaunizceptā bārmeņa cv, atkal aizklīdu līdz savam iecienītajam organic shop "Capers" (tādam kā bio vai zaļajam veikalam). Tur viss ir no organiskajām jeb bio saimniecībām vai ražotājiem - sākot no pārtikas, beidzot ar šampūniem bez naftas produktiem un dabīgajiem veļas pulveriem. Iepirku labāko dzērienu pasaulē - kokosrieksta ūdeni (bieži gan to nevar atļauties, maksā 6$ viena litrīgā paka) un nolēmu arī uzēst salātus. Šodien ēdienkartē bija spinātu salāti, sojas dīgsti ar burkāniem un cāļa krūtiņa. Viss smuki iepakots kartona kārbiņās. Līdzi plastmasas dakšiņa un nazīts un kuriem rakstīts biodegradable un interneta adrese. Tad nu mājās atnācis, nolēmu intereses pēc izpētīt no kā tad tos nazīšus taisa. Izrādās... no kartupeļiem. Interesanti gan - maisiņus ražo no kukurūzas, plastmasu aizvietos ar kartupeļiem, ko tad mēs ēdīsim, sintētiskos produktus no tūbiņām? ;)

Vispār šeit tā organic štelle kļūst aizvien aktuālāka. Gan ātro uzkodu bistro uzsver mazo tauku daudzumu savās torpēdās un pitās, gan piedāvā salātus un zupas. Tāpat ir arī īpašas organic brokastu vietas, kur var pats savāk savu salātu šķīvi vai augļu bļodiņu un klāt piedzert svaigi spiestu sulu. Bet tas iznāk aptuveni divreiz dārgāk kā ieiet japāņos apēst suši. Arī organic. :)