Vakar pēc darba bija jau vēls, kad atbraucu uz pilsētu un baigi negribējās iet to gabalu līdz viesnīcai, kur pēdējo nedēļu dzīvoju, tāpēc nolēmu palikt vienā no pavisam lētajiem backpackeru hosteļiem, kur jādzīvo 2 vai 4 vienā istabiņā. Man palaimējās pamodināt aizmigušu marokāni. Atvainojos (kā nekā visa nakts būs japavada kopā) un izgāju paēst vakariņas.
Ar tām naktmājām man tāda neskaidrība tāpēc, ka gribu atrast kaut kur uz salas, kur dzīvot, bet pagaidām neizdodas. Esmu izmantojis visu savu šarmu sarunās ar vietējiem, gan ar kolēģiem restorānā, ar to visu man pagaidām tikai sola rītdien kaut ko zināt.
Nu lūk, atgriežos istabiņā, kaimiņš marokānis ir pazudis, istabā tāds troksnis it kā zem mums būtu īru krogs, pilns ar sērojošiem Man.United faniem. Bet man vienalga, atceros jaunību, kad Prāta Vētras pirmsākumos kādā no nakts ierakstiem aizmigu blakus lielajai bass bungai, šis troksnis tagad tāds nieks vien ir... kad esmu jau ierušinājies savā otrajā stāva gultā, atgriežas marokānis un murkšķ kaut ko par trako māju un f...in idiots. Nu jaa, troksnis ir ne pa jokam, es vinjam piekrītu. Tad džeks aizver logu, tam gan es nepiekrītu. Ok, esmu ar mieru gulēt diskotēkā, bet diskotēka kaut kur Gobi tuksnesī gan ir biku par daudz:)
Tā nu džeks nakti pavadīja kņososties un grozoties, bet es pēc kāda laika jau saldi šņācu. No rīta atstāju puisi guļam, bija satinies segās pāri galvai. Dažreiz der tā pamainīt vidi, lai saprastu, ka patiesībā tik traki vēl nav:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru