cilvēcības krīze

Galvenā atšķirība starp Latvijas servisu un vairumu ārvalstu servisa pakalpojumu sniedzējiem ir cilvēcības trūkums. Un ne tikai no pakalpojumu sniedzēju puses, bet arī no klientu puses. Ja autobusa šoferis iedomājas un viņa priekšnieki no viņa pieprasa tikai to, lai viņš nevainojami vadītu autobusu pa maršrutu un iekļautos grafikā, un, savukārt, šoferītis pārvadājamos ļaudis uztver tikai kā preci, kas dažreiz nopērk biļeti, ja autobusa pasažieri autobusa vadītāju uztver nevis kā cilvēku, bet gan kā mašīnu, kas vada autobusu, ja pārdevēja veikalā nav spējīga dabūt pār lūpām "labdien" un pircējs vispār nīgri ņurd zem deguna, jo priekšnieks darbā uzbrauca, bērni neklausa, sieva broņī, ka naudas par maz un, vispār, tā taču ir pārdevēja nevis cilvēks. Valsts ierēdņi izpilda instrukcijas punkts punktā, aizmirstot vai varbūt neiedomājoties, ka otrpus galdam ir tieši tādi paši cilvēki kā viņš. Tā es varētu turpināt vēl ilgi (protams, es vispārinu, ir satikti arī izcili izpalīdzīgi sava amata darītāji, kuri vadā pēc loģiskā saprāta, nevis instrukcijām. Bet, kamēr tādi ir mazākumā - piedodiet, ir jāvispārina). Savukārt, šeit autobusa šoferītis pabrīdina ārā kāpējus, ka trotuārs ir gabaliņu tālāk vai arī, ka šis ir ekspreša autobuss un līdz tai un tai vietai pieturu vairs nebūs, izvelk savu maku un samaina sirmai kudzītei sīknaudu, lai viņa var nopirkt biļeti. Katrs pārdevējs novēl labu dienu, nemaz nerunājot par ierastajiem kā tev iet vai citiem sveicieniem. Katrs pretīmnācējs uz ielas ir gatavs pasveicināt vai atņemt sveicienu. Tikai tāpēc, ka saskata otrā cilvēku. Un ierēdņi problēmas parasti mēģina risināt pēc būtības, nevis pirmkārt vadoties pēc instrukcijām (vismaz pagaidām man tā ir bijis). Vai, piemēram, Rīgas Satiksmes augstākais menedžments kaut stundu no savas ļoti aizņemtās un labi apmaksātās darba dienas ir aizdomājies par klientu apkalpošanas servisa kvalitāti un standartiem, nu tā pa īstam, ne tikai ķeksīša pēc? Ja jā, tad kāpēc joprojām ir iespējami gadījumi ar bagāžu lidostas autobusos vai, kad tiek izsēdināti bērni no autobusa, tikai tāpēc, ka nebija naudas biļetei? Un kāpēc Rīgas autobusos vadītāji ir iesēdināti stikla būros, kur pasažieri nevar viņiem nedz ko par maršrutu pajautāt, nedz pateikt paldies par braucienu?

Ikdienas problēmas, naudas trūkums, pārgurums darbā vai tieši otrādi tā neesamība, mīlestības trūkums, stress - tas viss ir pamatā mūsu īgnumam un reizē arī cilvēcības zudumam arī pret saviem tuvākajiem. Turklāt mēs gaidām, ka tieši viņi būs tie, kas no acīm nolasīs mūsu noskaņojumu, vēlmes un problēmas. To parasti neviens mums nav mācījis un mēs esam tādi, kāda ir sabiedrība. Mana pārliecība ir, ka šī krīze nav tikai finanšu krīze, šī ir arī cilvēcības krīze. Un tikai tie, kas neskatoties uz ikdienas materiālajām grūtībām spēs saglabāt cilvēcību, izdzīvos. Arī man iet grūti ar cilvēka saskatīšanu, ar gaidām, ar mīlestību, bet es mācos. Gandrīz katru dienu es cenšos salauzt sevī kādu iesīkstējušu paradumu. Tas nenākas viegli, bet es arī mācos dzīvot un domāt pa jaunam.